Jauns kodiens

Bezjēdzīgs raksts. Bet nu lai jau. Ja darbs sākās 8.30, es ierodos 9.50, ar kādām pāris promilēm galvā un mistisku zīmogu uz rokas. Esmu novērojis divas lietas, vismaz viena no tām laikam attiecas uz cilvēka briedumu kā tādu, par otru nezinu. Kaut kad augstskolas laikā jau biju diezgan piestopējis iedzeršanu, burziņus un tamlīdzīgas berzēšanās. Tā teikt, lietoju alkoholu ļoti reti, apmēram vienu reizi mēnesī (es d~ršu, jo patiesībā neatceros tālāk par vakardienu). Bet fakti:
Pirmais. Vairāk nav sūdīgi. Es nezinu kas tas par tādu advancēšanās līmeni, bet neatceros, kad kādā iedzeršanā būtu bijis slikti vai kad būtu gājis likt mozaīku. Vienkārši nav vairāk slikti. Jau kādus gadus trīs? Mēra sajūtas arī vairs nav (tā gan drošvien nāk ar regulāru pieredzi). Bet nopietni. Var dzert visu, kas ienākas prātā, veidot kokteili, bet sūdīgi nepaliek. Nav sliktas dūšas, nav vemšanas, ir tikai pilnīgs karuselis galvā, kas liecina “eu, pietiek!”. Līdz ar to sanāk piekosties tik tālu, ka sāk zust kadri par pasākumu. Jaunībā gan tā nekad nebija, ka kautko neatcerētos, ja bija tik daudz, ka jākrīt, tāpat visu ļoti labi filmēju un sapratu, kaut arī mani velk aiz kājām (tas bija tikai vienreiz :D). Mūsdienās jāņem līdz fotoaparāts, lai varētu kautko salīmēt, jo vienmēr sanāk pielikties līdz pēdējam, pat arī ja vakara plānā ietilpa ļoti minimāla ieturēšanās. Ar šo nonākam pie otrā fakta.
Otrais. Viss ir pie vienas vietas. Ja vakar bija plānota iedzeršana dažu kadru lokā, privāti, mājās, tad beigās sanāca pabūt kautkādos klubos (atceros vismaz 3) un sazin vēl kur – neatceros. Šodien tak darbs!! Bet nē, pēc pirmajiem gramiem gardā Ballantines pasaule ir aizmirsta, pasaule rīt ies bojā, šodien jāgāž kalni. Pēkšņi izturos, itkā pazītu visus klubu apmeklētājus un ja kāds izdomā paskatīties šķībi, jo nepazīst mani, tad vienkārši uzskatu viņu par nesabiedrisku dīvaini… Šis protams nav vienīgais vakars, tādi bijuši gandrīz visi pēdējā gada laikā. Tjip “ja dzer tad dzer”. Un tas man liek aizdomāties par to, ka vajadzētu atteikties turpmākos piedāvājumos saorganizēties kādam pasākumam vakarā pirms darbadienas. Protams, tikai aizdomāties! Piemēram vakar vienīgais brīdis, kad sapratu, ka ir pa traku, bija kad vilkos mājās un pulkstens rādīja kautkur starp 4 un 5. Bet arī tad bija nevis “bāc rīt darbs, kā lai pieceļas”, bet gan “wow, ilgi gan sanāca, sākām tak sešos vakarā”. Varūt man nepatīk mans darbs?
Jēlas pārdomas piektdienas rītā.