Maza paranoja

Sēžu Prāgas lidostā, tikko nosūtījis SMS čomam Slovēnijā “I MADE IT!!! :D”. Atmiņā iekrīt viena no pirmajām atvaļinājuma dienām, kad braucot kalnā pār ceļu pārskrēja melns kaķis. “He had a white spot on foot”, teica Aljaž. [Pārtrauc aviokompāniju pārdevēja ar piedāvājumiem, pieklājīgi atšuju] Bet es tām mistiskām lietām cenšos neticēt.

Pirmā diena Francijā uz kalna – smags kritiens, man ļoti paveicās,ka varu te sēdēt un rakstīt. Bet tad nebija nekāda sakara ar paranoju, jo tas bija šoks, tā teikt post-processing.

Pēdējā diena Slovēnijā, lidmašīna 17:40 Venēcijā. Rēķinot, ka jābortojas pusstundu agrāk (es tak visu daru pēdējā brīdī) + pusstunda rezervei + jāpiešķiļ cita čoma svaigu audi S3, izbraucām ap 15:00. Audi akumulators protams paslēpts zem plastmasas sarga, kuram skrūves nenāca vaļā. Tad atkal mazajā pilsētā mazas propkas. Pa ceļam piestājam tankā uzpīpēt, secinam, ka laika rezerve ir krietni sarukusi. Atceros, kā vēl beija propkas uz autobāņa, kad braucām pirmajā dienā no lidostas. Autobāņi paši man īpaši nepatīk braucot ar 160km/h. Pēkšņi visi auto sabremzējas, ieslēdz avārijas signālus – nav propkas bet kādus 20 auto priekšā avārija. Redzam vieglo kas veiksmīgi dabujis nošļūkt pa pēdējiem desmit malu aizsargsbarjeras metriem. Tā kā nekas nekustas, ejam skatīties. Zem auto rindas uz asfalta izdzītas garas, 5cm dziļas strīpas, priekšā nolicies smagais uz sāniem, protams pār visām joslām, tomēr starp smago un centra aizsargbarjeru ir maza sprauga autobusi un smagie nobrauc labajā joslā, vienu itāli iekš sava Dacia sūda nopīpinam malā un mūsu mazā Ford Fiesta veiksmīgi izspraucas cauri! Tjipo paveicās :) Kādu brīdi uz šosejas esam vieni paši, bet laiks sarūk. Un tad vēl frāze “I hope that wasn’t our exit”. Bet nē, veiksmīgi pienāk mūsu nobraukšanas ceļš un esam lidostā, atlikušas 40 minūtes, ķeram somas un skrienam :D.

Pie mana check-in galdiņa uz monitora uzraksts “Flight closed”, neviena nav, panika uzņem apgriezienus. Aljaž sameklē kādu darbinieci, bet šī sāk rādīt noraidošus žestus, lidostā bija jābūt stundu pirms laika. Beigās tomēr Aljaž kautkā pielauź darbinieci, vēl neliela aizķeršanās ar snovborda somas reğistrēšanu un es veiksmīgi saņemu biļetes. Pie drošības kontroles protams lielā rinda un nenormāli lēna. Kamēr stāvu, čomi pierunā citu darbinieci, kas mani palaiž rindas priekšā. Izeju security, biļetes pārbaudi, autobuss, lidmašīna. Un tad pasprēgā domas, vai tik nebija kādas zīmes un citi māńticīgi sūdi, jo kur gan vēl labāka augsne paranojai, ja ne lidmašīnā! Sēžu kreisajā malā pie loga pie paša dzinēja un pamanu, ka kreisais dzinējs nav ieslēgts. Labais propellers sāk griezties, izkustamies pāris metrus, apstājamies, tiek iedarbināts kreisais dzinējs, pastāvam, iegrieźas kreisais propellers, pastāvam, izkustamies, paceļamies. Whew! Sākas patīkams lidojums. Paika gan nekāda – dzēriens un daži grami cepumi paciņā. Iefanoju par skaistajiem skatiem, bildēju, un pamanu, ka no motora tek oranžs šķidrums, no labā motora nekas. Sāku pārskatīt bildes – pirms pacelšanās motora korpuss tīrs, bet kautkādi oranži pleķīši ir manāmi. Lidojot tek diezgan, bet skatos, ka tek no kauktāda speciāla verķa ārā uz korpusu, gan jau Valdis man izskaidros, kas tas tāds bija. Vēl arī riteņu izlaišana pirms nosšanās bija ar lielu blīkšķi…

Tā kā nebiju pārliecināts vai manai Nokia tabletei (uz kuras tagad rakstu) ir ieslēgts wi-fi, tad ieslēdzu to tikai tad, kad biju nokļuvis Prāgas lidostā. Lidmašīnai no Prāgas uz Rīgu tika nomainīts celiņš no C2 uz C6, aizkavēta lidmašīna, Boeing737, tiek pārpildīta līdz pēdējam ar letiņiem, bet lidojums viss kārtībā – nakts, neko neredz :D Bet pie Rīgas lidmašīna palido garām lidostai, izmet apli caur labo pagriezienu – vismaz redzēju Rīgu naktī no augšas.

Esmu veiksmīgi nokĺuvis mājās, drīz sekos kāds apraksts par snovošanu un citām atpūtām, kad būšu apkopojis visas bildes un video. I made it! :D