Nedēļu pirms brauciena biju Siguldā – lai arī pa smilšaino trasi pabraukāju knapi stundu, bija pietiekami, lai nedēļas laikā izsāpētu visas maliņas un organisms būtu gatavs snovošanai. Citādi pēc pirmām divām dienām uz lielā kalna būtu beigts. Braucēji bijām trīs – es un divi slovēņu draugi. Braucām uz kalnu ar autobusu, pilnu ar sniega pārņemtiem tūristiem, līdz autobusam gan bija jābrauc stundu, mazā, ar somām pārbāztā Citroen Ax (ar sporta gaisa filtru :D), tik pārbāztā, ka ceļā nevarēja padzerties vai dajebko. Tālāk ceļš autobusā 14 stundas, pārsvarā uz bāņa. Bija arī policijas pārbaude ar suņiem (drošvien sūdīgi trennētiem btw). Tuvāk kalniem ceļš sāka palikt interesantāks, daudz tuneļu caur kalniem (garākais 12km!), bet pašos kalnos ceļš ir fantastisks priekš autobraucējiem, tiesa, pa dienu uz ceļa ir daudz mašīnu un aiz autobusiem parasti velkas 10 mašīnu rinda – pa šauro un līkumoto ceļu nav īsti kur apdzīt. Bet skati protams skaisti un brauciens tīrā bauda! Kādā ciematā piestājām pie lielveikala – dota pusotra stunda iepirkumiem, mēs protams pulkstenī neskatījāmies un viss autobuss mūs gaidīja pusstundu ilgāk.. Drīz nonācām galapunktā – ciematā “Les 2Alpes”. Mazs kūrorts uz kādiem 3-5 tūkstošiem cilvēku, ieskaitot tūristus, puse ēku viesnīcas, otra puse ziemas sporta preču veikali, un mazas kafejnīcas/bāri. Ievācāmies savā viesnīcā pa dienu – ārā karsta saule, visi T-kreklos, vasarīgā noskaņā. Augstums – 1600m v.j.l. Uz kalna protams netiekam, jo pacēlāji strādā līdz 16:00, pēc jaunā laika līdz 17.
Pirmā diena uz kalna – iepazīšanās ar savu sniegadēli, kas īzrādās jau sācis savu lūšanas procesu pa vidu. Un kritiens – 200m nošļūcu un nokūleņoju pa ļoti stāvu melno trasi, kas visa vienā ledū. Un vispār no kalna lejā var tikt tikai pa divām melnajām trasēm, vienīgā zaļā trase slēgta (vēl var ar pacēlājiem, kas nāk atpakaļ). Izlidojot ārā no trases, paldies dievam, nezināmā veidā apstājos. Mana “otrā dzimšanasdiena”, neviena lūzuma, protams rokas, kājas vienos zilumos un asinsizplūdumos. Kad atguvos, dienas atlikušo daļu pavadīju mini-kalniņā (~300m) pie pašas mājas, un izbracu pa pāris kilometru zaļo trasi, kurā kā pazūd saule, tā vairs neko nevar saprast – viss balts, bet 5m platās trases mala ir stāva nogāze nekurienē. Otrā diena. Braukājos 1km augstāk pa zilajām trasēm, nekā īpaša. Vakarā sāk snigt un no rīta jau ir riktīgais sniegs, redzamība gandrīz nekāda, bet kas par sniegu! Pacēlāmies līdz 3200m, tālāk tikai ar ‘manuālajiem’ pacēlājiem vai arī jāgaida vilcieniņš. Milzīgas ielejas, perfekts sniegs, nevar salīdzināt ar putru, kas ir lejā pie ciema (vai Latvijā). Nākamā dienā nesnieg, spīd saule, bet augšā kalnos sniegs joprojām fantastisks pūderis! Tiek iepazīts snova parks, un freeride pa vēl neiebrauktajām nogāzēm. Tās arī bija divas labākās dienas, jo vairāk nesniga, bet pa dienu zemākās trases sāk kust un pa naktīm tās piesalst. Snovborda parks atrodas 2800m augstumā un katru dienu tur notika kādas sacensības uz halfpipe vai lielajiem lēcieniem. Bet skatīties ilgi nesanāk, jo pašam tač gribas pabraukāties un laiks ir ļoti ierobežots, lai arī liekas, ka nedēļa ir daudz. Lai arī saule spīd vēl ilgi, visas trases tiek slēgtas ap 17:00.
Visu nedēļu pa vakariem vazājāmies pa ciematu, meklējām klubus. Atradām dažus barčikus, kur tusējās 90% britu un dziedāja britu dziesmas un runāja savā jēlajā akcentā. Pēdējās dienas vakarā sanāca iztukšot Jameson un brīnumainā kārtā pēkšņi nonācām palielā klubā. Vispār laikam pabijām daudzkur, bet neko neatceros. Pazaudēju džemperi, bet pat to man tikai pateica čoms, jo neatceros, ka būtu viņu vilcis. Satinām vienu mašīnu tualetes papīrā pie mājas, arī to neatceros, bet es laikam biju vaininieks. 2 stundas miega un augšā – tajā pašā pālī satīrijām numuru un tad 14h autobusā atpakaļ uz Slovēniju. Mans pirmais lielais atvaļinājums uz kalna beidzies.
Video:
Labas kvalitātes video: http://www.briinums.com/videos/flv/les2alpes_france.mp4
