“Šurp grāmatas uz skolu, es būšu teicamnieks!” – kādreiz skolēnam esot ko tādu pateikt parasti bija neērti, apkaunojoši vai citādi. Izņemot varbūt garlaicīgās zubrilas, bet ne par to runa. Tagad šo teicienu gribētos izsaukt ar jautru prieku! Tik dīvaini, kā dzīve maina uzskatus un vērtības par 180 grādiem. Jaunībā likās muļķīgi dzirdēt teicienu “laiks ir nauda”. Kāda nauda? “Ko jūs te biznesu dzenat”? Laiks bija izklaides. Laiks bija daudz daudz daudz izklaides! Un tad uz 1.septembri bija nomākti un nepiespiesti teicieni “atkal jāiet uz to skolu”. Tiesa, ap kādu piekto klasi varēja pamanīt savādu tendenci tuvojoties šai laika ierobežojošajai dienai – 1.septembrim.. Continue reading 1.septembris – zaudētā brīvība
